Limbažu novads: Lavandu noslēpums "Lillas Lavender"

Šogad karstā vasara bijusi labvēlīga lavandām, jo tās sākušas ziedēt divas nedēļas agrāk. Taču pavasaris gan bijis mainīgs, tāpēc daļa lavandu izsalušas. To uzzinām Limbažu novada Umurgas pagasta saimniecībā “Lillas Lavender”, kur saimnieko Inga Purava ar dzīvesbiedru Rihardu Šķeltiņu. Tā kā Inga jau izrāda savu saimniecību citai grupai, mūs sagaida saimnieks.

“Esmu saimnieks, īpašnieks, un šis ir manas sievas projekts un sapnis, kas īstenojās 2010.gadā. Leģenda stāsta, ka tas viss bija tā. Mēs atgriezāmies no Norvēģijas, kur dzīvojām  trīs gadus un strādājām. 2008.gadā mēs atgriezāmies Latvijā, sieva nodarbojās ar bērniem mājās, vārdu sakot – pilns darba laiks. Tad viņa aizgāja strādāt, bet sākās lielā finanšu krīze un sanāca, ka par benzīnu vajadzēja vairāk piemaksāt, lai tiktu uz darbu, nekā tā alga bija. Un tad es teicu: viss, šito darbu beidzam, izdomājam kaut kādu nodarbošanos! Un viņa saka: audzēsim lavandas. Man tas bija kā ar āmuru pa pieri – kādas lavandas Latvijā? Es vispār pirmoreiz dzirdēju, ka tāda lavanda eksistē. Un mēs paši pirmie Latvijā ieviesām šo augu. Šobrīd jau ir vairākas saimniecības,” stāsta Rihards.

2010.gadā viņi paņēmuši lauku un iestādījuši vienu šķirni – ‘Grosso’. Tā ir populārākā lavandu šķirne pasaulē, hibrīds – nav spējīga ar sēklām vairoties, bet tikai ar spraudeņiem. Arī par to saimniekam ir sava leģenda. “Mēs bijām nopirkuši biļetes ceļojumam uz Eiropu, bet Islandē bija vulkāna izvirdums un visus reisus atcēla. Man bija divas nedēļas atvaļinājums, bet ar lidmašīnu netiekam. Mums bija draugi Holandē. Es teicu: lecam mašīnā un braucam vismaz ar mašīnu ceļojumā. Un mēs aizbraucām uz Amsterdamu pie draugiem. Mana sieva sāka viņiem stāstīt par ideju, ka gribētu lavandas audzēt. Un draugi saka: paga, paga, tieši mūsu apriņķī ir viena lavandu saimniecība. Mēs aizbraucām pie tā saimnieka, izrunājāmies un teicām, ka gribam Latvijā audzēt lavandas. Viņš teica: jūs esat pilnīgi... jums ir ziemeļi vēl vairāk nekā Holandē. Jau Holandē nav piemērots klimats. Lavanda ir Provansas, Vidusjūras, augs – “kilometrs virs jūras līmeņa”. Un tad mēs visvisādi viņu pārliecinājām, līdz viņš saprata, ka netiks no mums vaļā. Viņš mūs saveda ar stādu audzētājiem, kas ir profesionāla kompānija Holandē un audzē stādus visai Eiropai. Arī tās saimnieks teica: kāda Latvija, kādas lavandas, aizmirstiet!” stāsta Rihards.

Pirmā lavandu stādu krava atbrauca 2010.gadā. Tad Rihards ar sievu un sievas vecākiem četratā trīs dienās iestādīja 16 200 stādiņus lavandu ‘Grosso’. “No tā paša holandieša nopirkām tādu mini stādāmo mašīnīti, ko ar traktoru var vilkt. Sastādījām. Lavanda ir desmitgadīgs augs, bet sāk ražot tikai trešajā gadā. Trešais gads bija 2012.gads, kad viss šis lauks bija vienkārši fantastisks – kā Francijā, Provansā! Mums likās – jā, viss super sanāca, bizness arī būs. Pirmajā gadā mēs lavandas kaltējām šķūnī, bet bija mitrs jūlijs: cik pa dienu izžūst, pa nakti savelk visu slapjumu atpakaļ. Mums nopuva pāris tonnas ražas pirmajā gadā. Nekādas citas iekārtas nebija, mēs ar sirpīšiem griezām buntītes, braucām arī uz maziem tirdziņiem tirgot. Tad likās, ka viss būs, vienkārši vajag tehnikas vairāk. Nopirkām mazu destilatoru, kāds Francijā tika lietots pirms 30 gadiem. Francijā lavandas audzēja nevis skaistuma dēļ, bet kā ārstniecisko augu ar antiseptiskām īpašībām, jo eļļa satur nenormāli daudz visādus baktēriju iznīcinātājus. Lavandas eļļa ir vienkārši fantastisks produkts! Lietoja mēra epidēmijas laikā dezinfekcijai, var uz brūcēm liet. Pirmā pasaules kara laikā karavīriem katram bija pudelīte ar lavandas eļļu kā pirmā mazā aptieciņa, kas visus mikrobus nogalina. Esot slimnīcās uz grīdas kaisījuši lavandu ziedus, staigājot smarža izplatījās un iznīcināja baktērijas,” uzzinām no saimnieka.

2013.gadā viss milzīgais lauks ar stādiem aizgājis bojā, jo kailsali pavasarī ir vistrakākais lavandai. Otrs trakums ir mitrums, jo lavandai patīk sauss laiks. “2014.gadā atkal riskējām un iegādājāmies stādus, sadalījām lauku vairākos segmentos un iestādījām dažādas šķirnes. Ir franču, spāņu un angļu lavanda. Mums ir tikai franču, bet astoņas dažādas šķirnes, katrai ir citādāka smarža. Arī katra eļļa smaržo citādāk. Francijā eļļu tirgo 10 ml pudelītēs, kas var maksāt no 10 līdz 60 eiro atkarībā no šķirnes. 95 % no stādījumiem pasaulē ir ‘Grosso’, jo tā ir vislētākā un ziedi ir lielāki un garāki, var dabūt 3 % eļļas no sausnas. Destilējot rodas eļļa un ziedūdens, kas arī ir ārstniecisks. No viena krūma varbūt sanāk tikai trīs pilieni eļļas,” saka Rihards.

Viņš stāsta, ka darbs ir grūts, jo katrs izsalušais krūms jāizrok ar dakšām. Turklāt vienā un tajā pašā laukā vienam augam ir divas dažādas uzvedības. “Ļoti cimperlīgs augs mūsu klimatam. Francijā lavandas vāc ar kombainiem kā pie mums labību. Ir pielāgoti Japānas tējas kombaini lavandu novākšanai. Francijā normāla lieluma saimniecībā ir 30 hektāri lavandu. Provansā zeme ir neauglīga, tikai akmeņi kā grants, bet lavandai tieši to vajag. Un siltumu. Laistīt nevajag. Liekas, kas tur var būt, bet tur ir minerāli un ļoti labi drenējas. Kurzemē mums arī bija lauks, bet tur lavandas neauga, jo tur ir mālaina augsne,” stāsta saimnieks.  

Lavanda ļoti ražo no trešā līdz astotajam gadam, pēc tam sāk iet mazumā. “Provansā var redzēt krūmus, kuriem ir 30-40 gadu. Tad izveidojas resns stumbrs un ir tikai daži ziedi, bet pie mājas var saglabāt arī vecu krūmu. Krāsu ziņā ir arī baltas un rozā lavandas, no lillā līdz zilām,” stāsta Rihards.

“Lillas Lavender” iecienījuši kāzinieki, teritorijā var veikt fotosesijas, jo lillā krāsa ļoti labi izskatās attēlos.

Pievieno komentāru

Ceļojumi

Uz dzirkstele.lv pilno versiju