Ērgļi: Stāsts par stellēm cauri gadsimtiem

Ilze Mailīte ir audēja jau ceturtajā paaudzē. Viņa īstenojusi Lauku atbalsta dienesta projektu un Ērgļos atvērusi Mailīšu audumu fabriku, kurai jau rit ceturtais gads. Viņas mamma Inese Mailīte Latvijā zināma kā kultūras darbiniece un tautas daiļamata meistare.

Darbnīcā mūs sagaida Ilzes mamma Inese: “Mums ir nākusi ideja, ka jānokomplektē visas tās stelles, kādas ir Latvijas teritorijā bijušas kopš 9.gadsimta. Vispirms tā ideja Ilzei bija tāda, ka uzcelsim šo darbnīcu un tad pašas strādāsim un pelnīsim, bet laika gaitā tas viss mainījās. Protams, mēs arī strādājam, aužam pēc pasūtījumiem, bet ir arī izveidojies stāsts par stellēm.”

Inese demonstrē visjaunākās fabrikas stelles, kādas izmantotas 9.gadsimtā un izgatavotas pagājušā gada sākumā pēc Āraišu ezerpils steļļu parauga. “Āraišu ezerpilī ir bijis šāds veidojums. Auda vasarā, liekot pie mājas sienas ārpusē, jo iekšā jau stellēm nebija vietas. Vilka vertikālos stāvus un lika klāt vertikālas keramikas bumbas lejā. Auda uz augšu. Tas nebija tik vienkārši. Šis ir 9.gadsimta brīnumiņš – vertikālie aužamie stāvi!” viņa stāsta.

Tālāk uzzinām, ka Latvijā 18.gadsimtā ļoti izplatītas bijušas trizuļu stelles. “Katrā zemnieku mājā bija tādas stellītes. Pirmais zināmais audējs uz trizuļu stellēm Ērgļos bijis mūziķa Andreja Jurjāna tēvs. Viņš arī zinājis rakstus. Tad sekoja sviru stelles. Vairāk vai mazāk šobrīd studijās visi auž ar sviru stellēm, jo uz tām var sarežģītākus rakstus vienkāršāk sataisīt, lai gan uzstādīt šīs stelles ir sarežģītāk,” stāsta Inese.

Audējs un konstruktors
Tad viņa rāda ierīci, kas palīdzēja zemgalietēm aust rakstainos brunčus ar puķītēm. Lai izaustu tādus brunčus vajadzēja īpašu iekārtu. “Tādu iekārtu uzlika uz stellēm, kādas jau mājās bija. Tā ir velkamā ierīce, kas ir bijusi ļoti daudz izmantota Zemgalē. Rozīšu raksts ir ļoti darbietilpīgs. Vienkāršāku to procesu padarīja Pēteris Viļumsons. Viņš bija audējs, konstruktors un ārkārtīgi liels menedžeris. Tolaik trizuļu stelles bija katrā mājā, bet uz tām varēja izaust niecīgu daudzumu rakstu. Bet katrai audējai gribējās palepoties. Tad viņš izdomāja šādu mašīnu, ko varēja pie viņa nopirkt, pasist padusē, atnest mājās un uzlikt uz trizuļu stellēm – ārkārtīgi vienkāršs aparāts. Tālāk Viļumsons uztaisīja lielas stelles – divus metrus platas, uz kurām varēja izaust riktīgu gultas deķi vai lielos lakatus, un izgudroja perfokartes,” uzzinām no Ineses.

Man kā cilvēkam, kurš ar aušanu ir “uz jūs”, ir interesanti uzzināt, ka Viļumsona stellēs ar perfokarti var uzvilkt 20 deķus un, mainot tikai krāsu un perfokarti, rezultātā nevar saprast, ka visi šie deķi ir vienos velkos austi. “Tā ka malacītis ir Viļumsons! Savukārt gulbenietis Jūlijs Madernieks sadarbojās ar Pēteri Viļumsonu: Jūlijs uzzīmēja rakstus, bet Pēteris Viļumsons izdomāja, kā tos varētu izaust stellēs. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā ir P.Viļumsona grāmata “Trešdienas rīts”, kurā ir pieci Madernieka ornamenti. Un tos piecus ornamentus noteikti var izaust uz Viļumsona stellēm, tikai uztaisot 150 perfokartes. Tad, kad es ieraudzīju pirmās Viļumsona stelles, es dabūju visas viņa četras grāmatas vecajā ortogrāfijā. Tad mēs to visu pārlikām jaunajā latviešu rakstībā, un Ilze pārzīmēja visus vērumus un rakstus. Rakstu viņam ir apmēram tūkstotis, un tūkstoš rakstu var izaust uz viņa stellēm. Un arī vērumi ir ļoti dažādi. Kopā mums ir 12 stelles, kādas ir Latvijas teritorijā sastopamas,” stāsta Inese.

Savi brunči jāauž pašai!
Pēc nelielā ieskata steļļu vēsturē Latvijā Inese izrāda arī savus un meitas darbus un pastāsta, kā tie tapuši, par kļūdām, kādas bijušas. Brunči, segas, aizkari un citas vērtīgas un skaistas austas lietas tiek izvilktas no lielas lādes. Inese stāsta, ka tagad datorstelles piedāvā daudz un dažādas iespējas. Ir mēģināts aust burtiņus uz galdauta, bet Inesei griboties tomēr tos drusku apaļākus. Tāpat viņa pastāsta arī par mīļdarbiņiem, piemēram, Krūtes evaņģēliski luteriskajā baznīcā atrodas 18 metrus garš grīdceliņš, kuram izmantotas visas 24 nīšu kārtas, kas ir datorstellēm. Grīdceliņš ir ar visām arheoloģiskajām apaļajām maliņām, kas esot ļoti svarīgi. “Tā mēs pamazām arī aužam. Kad man saka, lai noaužu tautiskos brunčus, tad es saku: sēdies stellēs un aud! Tad tā ir pilnīgi cita sajūta, pilnīgi cits stāsts, ja tu pats noaud savus brunčus!” uzsver Inese.

Pievieno komentāru

Ceļojumi

Uz dzirkstele.lv pilno versiju