Ērgļi Māra Oltes acīm

Ērgļu nosaukums esot cēlies no Ērgļu (Erlaa) viduslaiku pils vārda. Domā, ka nosaukums ir cēlies no vācu valodas vārda “Erle”, kas tulkojumā nozīmē – alkšņi. Pirmo reizi šis nosaukums esot minēts 1334.gadā, kad par Ērgļu pils īpašniekiem kļuvuši Rīgas arhibīskapa vasaļi Tīzenhauzeni.
Tīzenhauzenu dzimta Ērgļos valdījusi 400 gadus. Tagad diemžēl gan no pils nekas pāri nav palicis, bet pirms piecdesmit gadiem vēl bijis redzams četrstūrains tornis ar maziem, iegareniem lodziņiem. Esam atbraukuši pie Māra Oltes, kurš jau 12 gadus dzīvo Ērgļos un iegādājies stacijas ēku, lai attīstītu tūrismu un parādītu viesiem, cik skaisti ir Ērgļi.
“Es esmu dzimis Ērgļos, tāpēc es te esmu. Mēs esam trīs brāļi: jaunākais ir režisors, vidējais ir Ērgļu sporta skolā skolotājs. Pirmie bērni piedzima Rīgas režīmā, bet mēs esam pietiekami impulsīvi un tas krājās. Šeit bērnudārzā ir vietas, skolā ir. Viss notiek. Ērgļos mēs nopirkām četristabu dzīvokli 200 metrus no skolas. Tagad man ir pieci bērni un dzīvoklis kļuvis par šauru. Es sapratu - viena lieta ir runāt, bet otra ir kaut ko darīt. Ir jādomā kāda vieta, kur pats vari darboties. Vispirms nopirku no “Latvijas dzelzceļa” stacijas ēku, arī zemi piepirku klāt. Tagad visā teritorijā ieguldīts desmitreiz vairāk. “Pasaules glābšanas vai uzlabošanas sindroms” ir pārgājis uz to, ka man tomēr gribas parādīt Ērgļus kā skaistu vietu, kā vietu, kur ir, ko redzēt. Kad mēs ejam ar bērnu grupu un viņi saka, ka te ir skaistāk nekā Siguldā, tad es iekšēji domāju: “jes”, forši pateicāt - malači – paldies!” saka M.Olte.  
Viņš stāsta, ka Ērgļi Otrā pasaules karā ir ļoti cietuši. Pēc kara teikuši, ka te jau tikai trīs skursteņi palikuši. Tieši tāpēc viņš stacijas ēkā ir savācis arī vecas lietas no citurienes, piemēram, lielas koka durvis. “Durvis ir “Ušakova malka” - bija paredzēts tās salauzt un sakurināt. Demontējām, atvedām, atstāju vēl vecās tapetes uz aplodām, lai varētu sajust veco laiku pieskārienu. Šī stacija no jauna būvēta 1952.gadā. Kad remontējām un nositām apmetumu, kļuva redzami ķieģeļi. Sapratu, ka tie jāatstāj bez apmetuma, jo uz tiem pat pirksta nospriedumu var redzēt. Tas nozīmē, ka vietējie ķieģeļi bijuši, tepat dedzināti. Manuprāt, tāds ķieģelis ar pirksta nospiedumu ir vērtīgāks nekā piecas gudras grāmatas, - tam var pieskarties, var sajust un sataustīt... Tā es sāku gatavot tūrisma piedāvājumu. Šogad pirmo gadu no jūlija diezgan stipri darbojāmies, pagājušajā gadā arī mazliet. Es pats esmu daudz paceļojis, redzējis, tāpēc varu visādus brīnumus piedāvāt un daudz ko pastāstīt,” stāsta M.Olte.
Vēl M.Olte piedāvā fantastisku izklaidi. 300 metrus no stacijas ir ezeriņš, kurā ir “Latvijas valsts mežu” lapene un laipa. “Laipa ir uztaisīta tā, ka uz tās vienlaikus var nostāties kādi 30 cilvēki. Redzēju, ka ezeram ir dzidrs ūdens, un biju dzirdējis, ka ir tādas caurspīdīgas laivas,” viņš stāsta. M.Oltem ir sešas laivas, katra 3,30 metrus gara, 80 centimetrus plata, 35 centimetrus dziļa. Laivā var sēdēt divi cilvēki, kravnesība – 220 kilogrami. Tiesa, oktobra beigās vairs nav iespējams izmēģināt šīs laivas, to darīt jādodas vasarā, kad zied ūdensrozes.
“Tu atbrauc, Ērgļu stacijā padzer tēju, kafiju un sagaidi brīdi, kad vari doties uz ezeru. Ezers ir dzidrs, bet ar sapropeli, kādus 20 metrus dziļš. Ir daudz ūdensrožu. Kad laiviņa slīd, ir forši redzēt, kā pa apakšu dēles staigā, jo parasti no dēlēm baidies. Bet šeit viņas mierīgi plīvo zem ūdens. Tas dod citu ieskatu uz zemūdens dzīvi. Tas ir skaisti! Laiviņas ir pilnīgi caurspīdīgas. Tajās ir tāds rāmītis, kurā iekarina divus sēdekļus, lai nebūtu jāsēž uz caurspīdīgās stikla šķiedras. Un tad var braukt skatīties citādākām acīm uz ūdeni. Vienīgā “kontrindikācija” (tajā brīdi kaut kur ieķērcas putni un M.Olte viņiem saka: nu nesmejieties, nopietni!) - tiem, kas ir bērnībā slīkuši: kad viņi iekāpj un redz, ka ūdens apkļaujas, viņiem ir bailes. Ir bijuši cilvēki, kas nebrauc. Viļņi ezerā nekad nav lieli, ezers ir smuks, 12 hektārus liels. Forši, ja tu lēnām mierīgi ieslīdi un vienkārši pasēdi. Naktī laivas spīd, jo iekšā ir LED gaismiņas,” stāsta M.Olte.
Kamēr M.Olte stāsta par piedāvājumiem un iecerēm, tikmēr viņa dēls Nemo piedāvā gardu kafiju. Un tad kopā ar M.Olti dodamies pastaigā pa Ērgļiem un muižas parku. Kad atgriežamies, pagalmā atkal iebrauc autobusi, bet es nolemju, ka vasarā noteikti braukšu uz Ērgļiem "stikla" laivā  lūkoties ūdensrozes.

Pievieno komentāru

Ceļojumi

Uz dzirkstele.lv pilno versiju